Kā darba un ģimenes dzīvi saskaņo 7 dažādi vecāki?

06.07.2018
priecīga sieviete

Lai noskaidrotu, kā ar darba un ģimenes dzīves saskaņošanu tiek galā dažādi cilvēki, lūdzām uz šo jautājumu atbildēt 7 dažādiem vecākiem, kuri stāstīja par savām dzīvē pielietotajām stratēģijām.

Daina, strādā sabiedrisko attiecību nozarē, divu dēlu māte: „ Man darba un ģimenes dzīves saskaņošana bija liels izaicinājums, jo paralēli vēl arī studēju. Tāpēc algoju aukli un ļoti daudz izmantoju savas mammas palīdzību. Viņa man ir zelts! Nezinu, ko citādāk darītu. Bija mirkļi, kad jutos ļoti neizgulējusies. Vēl man jāatzīst, ka laikā, kamēr studēju, biju pametusi sporta nodarbības, tagad plānoju tās atsākt. Tagad dēli jau ir lielāki, aukles pakalpojumus vairs neizmantoju, ja vajag – iesaistās arī vīrs. Iemesli, kāpēc no aukles atteicos, bija saistīti ar izdevumiem.”

Alīna, māksliniece, kopā ar vīru audzina meitu: „ Mēs ar vīru esam mākslinieki, tāpēc strādājam mājās. Lai abi varētu turpināt savus iesāktos darbus, esam sadalījuši laiku, kad viens pieskata bērnu, bet otrs glezno. Tad maināmies. Man ir rīti gleznošanai, kamēr vīrs ar meitu guļ. Tagad darbi top ilgāk. Meita ir ļoti jūtīga un nepieņem svešus cilvēkus, tāpēc aukles pakalpojumus izmantot nevaru. Arī ar maniem vecākiem meita palikt nevar. Gaidu, kad viņa paaugsies.”

Ilva, strādā finanšu jomā, divu bērnu mamma: „Kad bērni bija mazāki, strādāju pusslodzi, bet tad nomainīju darbu, un te jāstrādā ir ļoti daudz. Man šķiet, ka netieku pārāk labi ar darba un ģimenes dzīves saskaņošanu galā un man nav labās prakses, ko pastāstīt. Nu, ļoti daudz dara vīrs: ved bērnus uz pulciņiem, gatavo ēst, dažreiz pat tīra māju. Man pat dažreiz ir kauns. Lai varam labāk ar visu tikt galā, viņš ir nopircis trauku mašīnu un visādus virtuves gadžetus (smejas). Gribu to grīdas robotu. Reizēm bērnus, ja vajag, palīdz pieskatīt mana māsa. Bet tas nav bieži.”

Astrīda, strādā tirdzniecībā, divu pieaugušu dēlu māte, kopj gados vecu un slimu māti: „Viss sākās, kad mamma lauza gūžas kaulu. Uzreiz vērsos pie darba devēja, kas ir ļoti atsaucīgs cilvēks. Ņemot vērā, ka viņam arī pašam ir jāuzņemas rūpes par savu mammu, viņš lieliski izprata manu situāciju. Tā kā mans vīrs ir tālbraucējs un pati neesmu mobila, tad darba devējs ar savu privāto automašīnu palīdzēja nogādāt mammu uz slimnīcu, lai uzliktu ģipsi, un pēc tam atveda mājās. Pēc mēneša, kad saauga kauls, atkal palīdzēja aizvest uz slimnīcu, lai ģipsi noņemtu. Jau pirmās nedēļas laikā, kad negadījums notika, lūdzu, ka darba laikā būs nepieciešama pusstunda rīta pusē un pusstunda pēcpusdienā, lai aizietu uz mājām paskatīties, vai viss kārtībā, un veiktu aprūpes pienākumus. Atvaļinājumu ņemt nebija nepieciešams, jo dzīvoju tuvu darbavietai un desmit minūšu laikā varēju nokļūt mājās. Strādājot tirdzniecībā, ir skaidrs, ka ir svarīgi būt darba vietā, lai apkalpotu pircējus, pieņemtu preces u.tml.. Bija situācijas, kad darba devējs pats mani aizvietoja. Tas ļāva man saskaņot pienākumus darbā ar mammas aprūpi un samazināja manu jau tā lielo uztraukumu. Šobrīd aizvien vairāk paziņu saskaras ar nepieciešamību uzņemties rūpes par saviem vecāka gadagājuma tuviniekiem. Citkārt ir nepieciešama 24 stundu uzraudzība vai pat ievietošana aprūpes iestādēs, tas rada ļoti lielu satraukumu gan ētisku apsvērumu dēļ, gan arī šo pakalpojumu ierobežotās pieejamības vai dārdzības dēļ. Pagaidām ar darba devēja un citu tuvinieku atbalstu mums izdodas sakārtot aprūpi tā, lai vienlaikus varētu strādāt algotu darbu un gādāt par sev mīļu cilvēku apstākļos, kad viņš pats par sevi nevar parūpēties.”

Andris, pārdevējs, divu lielu un vienas mazas meitas tēvs: „Ar sievu vienojamies, kurš izņems mazāko no dārziņa. Ja neviens nevar, tad prasām lielajiem dēliem, lai izņem māsu. Tas (prasīt brāļiem) tādās ārkārtas situācijās, jo parasti cenšamies tikt galā ar sievu paši. Lielajiem jau arī sava dzīve, studijas. Bet tā nav problēma – kāds parasti var. Mums tādi darbi, kas beidzas jau 18:00. Sieva strādā blakus dārziņam. Es nedomāju, ka mums ir kāda problēma, mazā arī neslimo daudz.”

Astra, ministrijas darbiniece, dēla māte: „Man nav labas prakses, es nezinu, kas ir laba prakse, bet es cenšos. Ejam ar dēlu uz teātriem, nopērkam laicīgi biļetes, organizēju, lai visi tiek un paspēj. Uz muzejiem arī reizēm ejam. Bet labā prakse sanāk, ja plāno. Mans vīrs ir ļoti aizņemts, un tāpēc arī viņa aktivitātes man ieliktas plānotājā. Ļoti, ļoti plānojam savu dzīvi. Domāju, kā nodarbināt savu bērnu un kā ieplānot laiku sev un ģimenei. Uzskatu, ka pirmais nosacījums ir apzināties ģimenes vajadzībās un tās plānot.”

Guna, strādā pētījumu jomā, divu bērnu māte: apzināti strādāju nepilnu slodzi, jo tas man palīdz sevi disciplinēt un ieplānot laiku sev. Man patīk, ka man ir vairāk brīva laika un varu aiziet bērniem pakaļ uz skolu vai dārziņu. Samierinos, ka man ir nedaudz mazāk naudas. Tomēr, arī strādājot pusslodzi, ne vienmēr varu izņemt meitu no skolas 13:00. Tāpēc sadarbojamies ar meitas klasesbiedreņu mammām – dienās, kad es nevaru izņemt meitu no skolas, kāda no viņām paņem manu meitu pie sevis, savukārt, ja nevar viņas, es paņemu viņu meitu. Šāda kooperācija ļauj mums labāk tikt galā ar darba un ģimenes savienošanu. Šis risinājums izveidojās jau pirmajā klasē, kad tuvāk sapazināmies ar meitas draudzenēm un viņu vecākiem.”

Nosūtīt šo rakstu uz e-pastu:

6 + 2 =
Aprēķiniet un ievadiet rezultātu, piemēram, '1+3' gadījumā ievadiet 4